Amanita regalis

Ko jums vajadzētu zināt

Amanita regalis ir reta halucinogēna/psihoaktīva sēne. Tā satur vislielāko muscimola daudzumu; 2-3 reizes spēcīgāks nekā Amanita muscaria, un salīdzinoši divreiz spēcīgāka nekā Amanita pantherina. Izmanto šamaņi garīgai un fiziskai dziedināšanai. Tas ir saistīts ar šamaniskiem un maģiskiem rituāliem.

vāciņa virsma ir tumši brūna, tumši umberbrūna, okeraini brūna, okeraini brūna, okeraini olīveļļaina, reti pelēcīgi dzeltena, centrā tumšāka, pārklāta ar vispārējā seguma atliekām, neregulāras formas pārslu veidā, sākumā spilgti dzeltena, vēlāk bālgana, ar vecumu pelēcīgi dzeltena krāsa. gredzeni ir volvas paliekas, kas palikušas, augļķermenim izplešoties. Galviņa ir gaļīga, un, kad tā ir nobriedusi, tās malās ir rievas. Žaunas ir cieši pieguļošas viena pie otras, nav piestiprinātas pie kātiņa un ir baltas ar krēmīgi dzeltenu nokrāsu. Miesa ir bālgana, kātā vāji dzeltenīga, zem cepurītes kutikulas zeltaini dzeltena. Tas nemaina krāsu gaisā un tam ir nenozīmīga garša un smarža.

Izplatīta Skandināvijas valstīs, sastopama arī Austrumeiropā un Ziemeļeiropā. Ziemeļamerikā tā izplatība aprobežojas ar Aļasku.

Citi nosaukumi: Royal Fly Agaric, The King of Sweden Amanita, Amanite Royale (Francija), Königsfliegenpilz (Vācija), Muchomůrka Královská (Čehija).

Sēņu identifikācija

1. Cepurīte

   Galviņa ir 7-15 (20) cm diametrā, sākotnēji puslodes formas, vēlāk izliekta, izliekta, plakana, plakana un dažreiz nedaudz ieliekta centrā. vāciņa virsma tumši brūna, tumši umberbrūna, okera brūna, okera brūna, okera olīvkrāsa, reti pelēcīgi dzeltena, centrā tumšāka, pārklāta ar vispārējā apvalka atliekām, neregulāras formas pārslu veidā, sākumā spilgti dzeltena, vēlāk bālgana, ar vecumu pelēcīgi dzeltena krāsa.

2. Žaunas

   himenofors ir plākšņains. žaunas ir biezas, sākumā šauri piestiprinātas, vēlāk brīvas, krēmkrāsas krāsas.

3. Stublājs

   9-20 cm augsts, 1-2.5 cm diametrā, uz leju sabiezinātas, ar bumbuļveida sabiezējumu pie pamatnes, šķiedraini samtainas, baltas vai bālganas, dažreiz saskares vietās nedaudz brūnas. gredzens ir plats, piekārts, bālgans, atrodas stublāja augšdaļā. Uz sīpola sabiezējuma ir izveidojušās vairākas dzeltenīgas kārpaini zvīņveidīgas joslas.

4. Miesa

   Miesa ir bāli dzeltenīga, zem cepurītes ādiņa ir dzeltenbrūna vai olīvbrūna, bez izteiktas smaržas.

5. Sporas

   9-12 * 6-9 μm, eliptiski vai plaši eliptiski, ar gludu virsmu, bez amiloīdiem.

6. Sporu nospiedums

   Balts.

7. Dzīvotvieta

   Aug skujkoku un jauktos, retāk lapu koku mežos, veido mikorizu ar eglēm, priedēm un bērziem.

8. Sezona

   No augusta līdz oktobrim.

Līdzīgas sugas

1. Amanita caesarea

   Atrasta Ziemeļeiropā. vāciņš ir spilgti oranžs, bez sīkiem plīvura fragmentiem, bet ar svītrainu malu. Stublājs ir dzeltenā krāsā.

2. Amanita rubescens

   Dažām sugām ir spīdīgi brūni vāciņi. Pārgriežot tā kļūst sarkana.

Toksicitāte

Ziņots par saindēšanās gadījumu no Somijas, kur trīs personas uzskatīja, ka ir lietojušas uzturā ēdamās parazola sēnes Macrolepiota procera. Saindēšanās simptomi, kas sākās 1-2 stundas pēc sēņu uzņemšanas, bija kuņģa-zarnu trakta slikta dūša un stipra vemšana. Diviem bija centrālās nervu sistēmas izpausmes un holīnerģiski simptomi, tostarp halucinācijas, apjukums vai samaņas zudums, kā arī bagātīga siekalošanās un svīšana. Visi trīs indivīdi atveseļojās 4-24 stundu laikā bez aknu, nieru vai centrālās nervu sistēmas bojājumiem. Kā liecina šis gadījums, sēņu vārīšana pilnībā neitralizē Amanita regalis toksiskās sastāvdaļas. Ķīmiskās analīzes liecina, ka šī suga satur ibotenīnskābi un muscimolu, kas ir tādas pašas toksiskās sastāvdaļas kā ibotenīnskābe un muscimols Amanita muscaria.

Amanita regalis spēj bioakumulēt smago metālu vanādiju, par ko pirmo reizi ziņots Amanita muscaria 1931. gadā. Skandināvijas paraugu lauka pētījumā konstatēts, ka vanādija saturs svārstās no 38 līdz 169 mg vanādija uz kg sausas sēnes (vidēji 119 mg/kg). Salīdzinājumam: vanādija koncentrācija lielākajā daļā citu sēņu parasti ir mazāka par 2 mg/kg.

Taksonomija un etimoloģija

Amanita regalis kā Agaricus muscarius β regalis pirmo reizi aprakstīja Elias Magnus Fries savā 1821. gadā publicētajā grāmatā Systema Mycologicum. 1887. gadā Pjērs Andrea Sakardo (Pier Andrea Saccardo) to uzskatīja par šķirni Amanita muscaria. Edmunds Maikls 1903. gadā pirmais to sāka uzskatīt par atsevišķu sugu.

1941. gadā Žans Eduārs Žilbērs (Jean-Edouard Gilbert) savā pasaules monogrāfijā ierosināja pilnībā reorganizēt Amanita ģinti un pārcēla to uz Amanitaria kā A. muscaria var. regalis. Rolfs Singer savā oriģinālajā (1949) Agaricales in Modern Taxonomy versijā to uzskatīja par A. muscaria, bet atzīmēja, ka to var uzskatīt par atsevišķu sugu; ceturtajā izdevumā (1986) viņš to uzskaitīja kā atsevišķu sugu.

Nesen japāņu grupa pētīja A. muscaria un radniecīgām sugām, un, izmantojot molekulāro filoģenētisko analīzi, secināja, ka taksonu vajadzētu uzskatīt par A. muscaria, nevis par atsevišķu sugu. Tomēr kopš 2012. gada gan Index Fungorum, gan MycoBank taksonu min kā Amanita regalis.

Īpašais epitets ir atvasināts no latīņu valodas vārda regalis, kas nozīmē "karalisks".

Sinonīmi

1. Amanita umbrina Pers. (1797)

2. Agaricus muscarius β regalis Fr. (1821)

3. Agaricus muscarius var. umbrinus (Pers.) Fr. (1838)

4. Amanita emilii Riel (1907)

5. Amanitaria muscaria var. regalis (Fr.) E.-J.Gilbert (1941)

6. Amanita emilii f. lutetiana R. Heim 1963

7. Amanita muscaria var. umbrina (Pers.) Sacc. 1887

8. Amanita regalis (Fr.) Michael 1904 f. regalis

9. Amanita regalis f. Umbrina (Pers.) Neville & Poumarat 2002

Avots:

Foto 1 - Autors: Andreas Gminder (mollisia) (CC BY-SA 3.0 Unported)

Foto 2 - Autors: Nina Filippova (CC BY 4.0 International)

Foto 3 - Autors: Tālu min (CC BY-SA 4.0 International)

Foto 4 - Autors: Tatjana (CC BY 4.0 International)

Foto 5 - Autors: Tatiana (CC BY 4.0 International)