Pseudoinonotus dryadeus
Kas jums jāzina
Inonotus dryadeus, (syn. Pseudoinonotus dryadeeus) ir neēdama sēņu suga, kas pieder Inonotus ģintij, kura sastāv no kronšteina sēnēm ar šķiedrainu mīkstumu. Visbiežāk sastopams pie ozolu pamatnes, un tas izraisa balto puvi un stumbru pūšanu. Tā izdala dzintara šķidrumu, kas tek no caurulītēm augšējā virsmā.
Inonotus dryadeus biezais augļķermenis ir no 5 cm līdz 30 cm plats, lai gan ir atrasti arī līdz pat 75 cm gari eksemplāri. Samtainā augšējā virsma ir no krēmkrāsas līdz rūsganbrūnai ar dzeltenāku malu un līdz 3 cm dziļām caurulītēm, no kurām, kad augļķermenis ir jauns, izplūst oranži brūns šķidrums, tāpēc tā arī sauc par "raudošo čiekuru".
Uz brūnās apakšējās puses ir 4-6 smalkas poras milimetrā. Sākotnēji tās ir pelēcīgi baltas, bet pēc nobriešanas kļūst dzeltenas vai okrāsas krāsā.
mīkstums ir mīksts un šķiedrains, dzeltenbrūns, ar nepatīkamu smaržu.
Citi nosaukumi: Ozolkoks, ozolkoka polipors, raudošs polipors, raudošs konkuss.
Sēņu identifikācija
Cepurīte
Pseudoinonotus dryadeus oranži brūnās aproces, kuru diametrs sasniedz 40 cm un biezums parasti ir no 10 līdz 15 cm, augļķermenim nobriestot kļūst neregulāras formas. Reizēm tie sastopami trīs vai vairāk kārtu skavās. Infekcijai pieaugot, augļķermeņi var parādīties uz saknēm zināmā attālumā no koka stumbra.
Sākumā cepurītes mīkstums ir filcains vai pat nedaudz apmatots, bet ar vecumu kļūst cietāks un nelīdzenāks. Dzintara krāsas "tekoša medus" šķidruma pilieni izplūst no gaišāka "nostiepta medus" fona, veidojot ļoti pievilcīgu rakstainu virsmu. Diemžēl līdzība ar medu neattiecas uz garšu.
Caurulītes un poras
Ozolzīles pelēcīgie caurulīši, kas izvietoti pa 4 līdz 6 uz mm, arī jaunībā izdala biezu dzintara krāsas šķidrumu.
Sporas
Plaši elipsoidāls, gluds, 7.5-8.5 x 5.5-6.5μm.
Sporas nospiedums
Balts.
Smarža un garša
Veco augļķermeņu smarža ir ļoti nepatīkama; garša ir nedaudz skāba, bet nav izteikta.
Biotops & Ekoloģiskā nozīme
ozolzīle sastopama pie dzīvu un nokaltušu platlapju koku pamatnes vai tās tuvumā, gandrīz vienmēr ozolkoku, bet reizēm arī dižkoku un citu lapu koku pamatnēs; tā izraisa balto puvi.
Līdzīgas sugas
Fistulina hepatica, Beefsteak Fungus, ir mīksts un griezumā izplūst sarkana sula.
Taksonomija un etimoloģija
Šo sugu 1799. gadā zinātniski aprakstīja Christiaan Hendrik Persoon, kurš noteica šīs sugas pamatnosaukumu, piešķirot tai binomisko zinātnisko nosaukumu Boletus dryadeus, bet pašlaik pieņemtais ozolzīles zinātniskais nosaukums ir vācu mikologu Tobias Wagner un Michael Fischer 2001. gada publikācija. Līdz 2001. gadam šī suga lauka ceļvežos bija reģistrēta kā Inonotus dryadeus.
Pseudoinonotus dryadeus sinonīmi: Boletus dryadeus Pers., Polyporus dryadeus (Pers.) Fr., un Inonotus dryadeus (Pers.) Murrill.
Pseudoinonotus dryadeus ir Pseudoinonotus ģints suga, ko 2001. gadā apzināja Tobias Wagner un Michael Fischer.
Pseudoinonotus sugas nosaukums sastāv no Pseudo-, kas nozīmē viltus, viegli sajaucams vai maskējams ar ino-, kas nozīmē šķiedrains, un ot, kas nozīmē auss (galotne -us ir tikai tādēļ, lai to pārveidotu latinizētā lietvārdā). Tas liek domāt, ka Pseudoinonotus ģints sugas drīzāk atgādina Inonotus sēnes, kas ir šķiedrainas un līdzīgas ausīm.
Specifiskais epitets ir daudz vienkāršāks: dryadeus nozīmē ozols, un piedēklis -eus nozīmē piederīgs vai attiecināms uz ozolu; tāpēc sēnes, kuru zinātniskajā nosaukumā ir dryadeus, ir sastopamas kopā ar ozoliem vai uz tiem. Daži šo poliporu dēvē par raudošo poliporu, kas šķiet visai trāpīgi, līdz saproti, ka raud arī citi Inonotus ģints skavotāji - piem., sk Inonotus radiatus.
Avoti:
Foto 1 - Autors: Lukas no Londonas, England (CC BY-SA 2.0 Vispārīgi)
Foto 2 - Autors: Brammers (Public Domain)
Foto 3 - Autors: Liz Popich (Lizzie) (CC BY-SA 3.0 Nepārveidots)
Foto 4 - Autors: Lukas no Londonas, Anglija (CC BY-SA 2.0 Sugeneric)
