Tylopilus felleus
Ko jums vajadzētu zināt
Tylopilus felleus ir neēdama bolete (bet nav indīga), kurai raksturīgas viegli līdz izteikti rozā poras bulciņveidīgas brūnas cepurītes apakšpusē un tumšs tīklojums uz bieza stublāja. Tā izceļas arī ar ļoti rūgtu garšu.
Šī iespaidīgā, skujkokus mīlošā sēne ir plaši izplatīta un izplatīta uz austrumiem no Skalistajiem kalniem, kur vien skujkoki dabiski sastopami.
Ja jūs savācat Boletus edulis vai citām baravikām, kas paredzētas ēšanai, ir vērts uzzināt, kā atšķirt rūgtās baravikas no citām brūnajām baravikām, kurām ir tīklveida (tīklveida) kātiņi.
nejauša šīs viltotājvielas pievienošana ēdienam garantē, ka tā nebūs ēdama nevienam, kam vēl ir saglabājušās garšas kārpiņas.
Dažās valstīs Tylopilus felleus žāvē un izmanto kā piparu aizstājēju.
Citi nosaukumi: Bitter Bolete, The Bitter Tylopilus, The Great Betrayer.
Sēņu identifikācija
Ekoloģija
Mikorizē ar skujkokiem; aug atsevišķi, izkliedēti vai gregarozi; vasarā un rudenī; plaši izplatīts uz austrumiem no Skalistajiem kalniem.
Cepurīte
5-13 cm; izliekta, vecumā kļūst plaši izliekta vai gandrīz plakana; sausa; plika un maigi ādota; nepulēta; dažkārt saplaisājusi; brūna, izbalējusi līdz iedegumam.
Poru virsma
Sākumā balts, pēc tam kļūst sārts; zilumi rozābrūni līdz brūngani; poras apaļas, 1-2 uz mm; caurulītes līdz 20 mm dziļas.
Cilmes
4-10 cm garas; 1.5-4 cm biezs; klubveidīgs; virspusē bālgans līdz gaiši brūngans; citur gaiši brūns līdz brūngans; spēcīgi tīklots, vismaz augšējā trešdaļā brūns tīklojums ar platām acīm; bazālais micēlijs balts.
Miesa
Biezs; mīksts; balts; griezumā nemainīgs.
Smarža un garša
Garša ļoti rūgta; smarža nav izteikta.
Sporu nospiedums
Brūngani sārts.
-
Ķīmiskās reakcijas
Amonjaks negatīvs līdz gaiši oranžam vai gaiši rozā uz cepurītes virsmas; uz mīkstuma negatīvs. KOH uz vāciņa virsmas oranžgans; uz mīkstuma dzeltenīgs līdz oranžgans. Dzelzs sāļi negatīvi līdz zaļgani uz cepurītes virsmas; negatīvi līdz gaiši pelēki uz mīkstuma; zilgani pelēki uz caurulītēm.
Mikroskopiskās pazīmes
Sporas 10-16 x 3-4 µm; šauri plūksnainas līdz subplūksnainas; gludas; no hialīna līdz dzeltenīgām KOH šķīdumā. Himēniskie cistidiji 30-40 x 8-10 µm; plaši saplaisājuši; bieži ar gļotādu; gludi; plānsienuļi; hialīnaini KOH; dažkārt ar lūstošu, zeltainu, lodveida inkrustāciju. Pileipellis sapinušies cilindrisku elementu kutis 5-7.5 μm plats; zeltaini dzeltens KOH; gala šūnas bieži stāvas, ar noapaļotām līdz subakūtām virsotnēm.
Līdzīgas sugas
-
Ar līdzīgu tīklveida stigu, bet tā poras nav koraļļu rozā krāsā.
Boletus subtomentosus
Var būt ar līdzīgas krāsas vāciņu, bet tā dzeltenās poras un slaidais kātiņš atvieglo atpazīšanu.
-
sastopams Ziemeļamerikas austrumu daļas cietkoksnes mežos, pēc izskata līdzīgs T. felleus, bet tai ir purpursarkana līdz violeti brūna cepurīte. Tā ir arī neēdama rūgtās garšas dēļ.
-
Cita Ziemeļamerikas suga, cepurīte ir sarkanīgi brūna līdz kastaņbrūna, jaunībā ar olīviem toņiem. tai ir īsākas sporas nekā T. felleus, kuru izmēri parasti ir 9-13 x 3-4.5 μm. Uz lauka to var atšķirt no pēdējās sugas pēc maigās līdz viegli rūgtās garšas.
-
Amerikas Savienoto Valstu dienvidaustrumu daļā, gaišākas krāsas cepurīte ir mazāka, līdz 9 cm (3,5 cm).5 collas) diametrā.
Tylopilus indecisus un Tylopilus ferrugineus
Var sajaukt arī ar T. felleus, bet tiem ir mazāk tīklveida kātiņi. Austrālijas sugas T. brevisporus ir no 9.2 līdz 10.5 līdz 3.5 līdz 3.9 μm. T. neofelleus, izplatība ierobežota Ķīnas, Jaunās Gvinejas, Japānas un Taivānas lapu koku mežos, to var atšķirt no T. felleus makroskopiski pēc vīnīgi brūnā vāciņa un sārti brūnā līdz vīnīgi brūnā stublāja, bet mikroskopiski - pēc mazākām sporām (11-14 x 4-5 μm) un garākiem pleirocistīdiem (49-107 x 14-24 μm).
Taksonomija un etimoloģija
Šo sugu kā le boletus chicotin (Boletus felleus) zinātniskajā literatūrā pirmo reizi aprakstīja franču mikologs Pjērs Buljārs 1788. gadā. Tā kā lielā Boletus ģints tika sadalīta mazākās ģintīs, Petters Karstens 1881. gadā to pārcēla uz Tylopilus, ģinti, kas tika diagnosticēta pēc rozā sporām un adnātiskajām caurulītēm. T. felleus ir Tylopilus tipa suga un vienīgais Eiropā sastopamais ģints pārstāvis. Sinonīmi ir Boletus alutarius, ko 1815. gadā aprakstīja Eliass Magnuss Fries un vēlāk 1844. gadā Frīdrihs Vilhelms Gotlībs Rostkovius, un Pauls Kristofs Heningss vēlāk pārcēla Friesa taksonu uz Tylopilus, T. alutarius.
Lucien Quélet 1886. gadā taksonu iekļāva Dictyopus, bet 1888. gadā - Rhodoporus ģintī, taču mūsdienās neviena no šīm ģintīm nav atzīta, jo pirmā ir apvienota ar Boletus, bet otrā - ar Tylopilus.
Ģenētiskā analīze, kas publicēta 2013. gadā, liecina, ka T. felleus un daudzi (bet ne visi) citi Tylopilus dzimtas pārstāvji veido Tylopilus klīdu lielākas grupas, ko neoficiāli sauc par anaxoboletus, ietvaros Boletineae. Citas grupas klades ietver porcini un Strobilomyces klades, kā arī trīs citas grupas, ko veido dažādu ģinšu pārstāvji, tostarp Xerocomus, Xerocomellus un Boletus badius un radinieki.
No Lielo ezeru reģiona aprakstīta šķirne var. uliginosus atzina Aleksandrs H. Smith un Harry D. Thiers 1971. gadā, pamatojoties uz tās mikroskopiskajām pazīmēm, un šo iedalījumu atbalstīja profesors C.B. Volfs no Pensilvānijas štata universitātes. Tomēr Index Fungorum neuzskata to par patstāvīgu taksonu. Līdzīgi arī Boletus felleus var. A.T.H. Beers 1943. gadā (vēlāk Alberts Pilāts un Aurels Dermeks 1974. gadā pārcēla uz Tylopilus), ir iekļauts sinonīmā ar T. felleus. Charles Horton Peck aprakstīja Boletus felleus var. obesus 1889. gadā, bet nav datu par tipa eksemplāru. Lai gan ir daži ieraksti par T. felleus Austrālijā, to sporas ir konsekventi mazāka izmēra, un šis taksons ir klasificēts kā atsevišķa suga, T. brevisporus.
Tylopilus felleus ģints nosaukums ir atvasināts no grieķu tylos "izciļnis" un pilos "cepure", bet īpašais nosaukums - no latīņu fel, kas nozīmē "žults", atsaucoties uz tās rūgto garšu, kas līdzinās žults garšai.
avoti:
Foto 1 - Autors: Dr. Hanss Ginters Vāgners (Hans-Günter Wagner) (CC BY-SA 2.0 Vispārīgi)
Foto 2 - Autors: Dick Culbert no Gibsons, B.C., Kanāda (CC BY 2.0 Vispārīgi)
Foto 3 - Autors: Tylopilus_felleus_060914c.jpg: bernd gliwaderivatīvs darbs: Ak ccm (CC BY-SA 2.5 Vispārējs)
Foto 4 - Autors: gailhampshire no Cradley, Malvern, U.K (CC BY 2.0 Vispārīgi)
Foto 5 - Autors: Björn S... (CC BY-SA 2.0 Vispārīgi)
