Armillaria gallica

Kas jums jāzina

Armillaria gallica ir medus sēņu suga Physalacriaceae dzimtas, Agaricales kārtas medus sēņu suga. Tā lielākoties ir pazemes sēne, un tās augļķermeņi ir līdz 10 cm (3 cm) lieli.9 collas) diametrā, dzeltenbrūnas un klātas ar nelielām zvīņām. žaunumi ir balti līdz krēmkrāsas vai gaiši oranži. Stublājs var būt līdz 10 cm (3.9 collas) garš, ar baltu zirdziņu, kas sadala stublāja krāsu gaiši oranžā līdz brūnā krāsā virs stublāja un gaišākā krāsā zem stublāja.

Parasti aug vēlu augošas sugas, kas parādās vēsa rudens beigās un ziemas sākumā vai pat ziemas dziļumā, siltā laikā. Pilsētu apvidos tā nereti sastopama vietās, kur pirms vairākiem gadiem ir izzāģēti cietkoksnes koki, parādās kā "zāliena sēne" bez tūlītējas acīmredzamas saistības ar pūstošu koksni, jo faktiskais sēnes substrāts ir koka pūstošā sakņu sistēma.

Armillaria gallica tiek uzskatīta par ēdamu. Parasti ieteicams rūpīgi pagatavot, jo svaigas vai nepietiekami pagatavotas sēnes ir asas garšas. Ultimate Mushroom neiesaka vākt un ēst šo sēni.

Sēne var izveidot plašu pazemes saknēm līdzīgu struktūru sistēmu, ko sauc par rizomorfām, kas tai palīdz efektīvi sadalīt atmirušo koksni mērenā klimata platlapju un jauktajos mežos. Šī sēne izpelnījās starptautisku uzmanību 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad tika ziņots, ka Mičiganas mežā dzīvojoša atsevišķa kolonija aizņem 15 hektāru (37 akru) platību, sver vismaz 95 tonnas (95 000 kg; 210 000 mārciņu) un ir 1500 gadu veca. Šo īpatni tautā dēvē par "milzīgo sēni", un tas ir tūristu apskates objekts un iedvesmas avots ikgadējam festivālam par sēnēm Kristālfallsā. Nesen veiktajos pētījumos ir precizēts sēnes vecums līdz 2500 gadiem un tās izmērs līdz aptuveni 400 tonnām (400 000 kg; 880 000 lb), kas ir četras reizes vairāk nekā sākotnēji lēsts.

Citi nosaukumi: Medus sēne, sīpolu medus sēne, Václavka Hlízovitá (Čehija), Hallimasch (Vācija).

Sēņu identifikācija

1. Cepurīte

   3-10 cm (1.18-3.9 collas); izliekts, kļūst plaši izliekts vai gandrīz plakans; sauss vai lipīgs; zem izkaisītām, sīkām, dzeltenīgām līdz brūnganām zvīņām un šķiedrām (bieži koncentrētas centrā); sārti brūngans līdz iedegumam vai dažkārt dzeltenīgs; izžūstot ievērojami izbalē; malā dažkārt ir bālgans līdz dzeltenīgs daļējs plīvura materiāls, kad tas ir jauns, ar vecumu kļūst izklāts.

2. Žaunas

   Slīdoši lejup pa kātiņu vai gandrīz tā; tuvu; bieži sastopamas īsās žauntiņas; bālgani, mainot krāsu no sārtas līdz brūnganai.

3. Stublājs

   4-10 cm (1.57-3.9 collas) garas; 1-3 cm (0.39-1.18 collas) bieza; parasti kūlīša formas, ar uzbriedušu pamatni; pie virsotnes smalki izklāta; ar dzeltenu gredzena zonu vai dažkārt ar trauslu baltu gredzenu, kam ir dzeltena mala; svaiga, no bālgana līdz brūngana, no pamatnes uz augšu kļūst tumši ūdeņaini brūngana līdz olīvpelēka; pamatne dažkārt iekrāsojas dzeltenā krāsā; bieži piestiprināta pie melnām rizomorfām.

4. Mīkstums

   Bālgans; nemainīgs, šķēlēs sagriežot nemainīgs.

5. Smarža un garša

   smarža nav izteikta; garša nav izteikta vai ir nedaudz rūgta.

6. Ķīmiskās reakcijas

   KOH uz vāciņa virsmas dzeltenīgs līdz zeltains vai negatīvs.

7. Sporu nospiedums

   Balts.

8. Dzīvotvieta

   "Parasti tas ir nekaitīgs saprofīts, kas dzīvo uz organiskām vielām augsnē un kokiem nekaitē" (Volk & Burdsall, 1993); aug uz lapu koku koksnes un reizēm uz skujkoku koksnes; parādās atsevišķi, gregariski vai vaļējās kopās; bieži vien izskatās sauszemes (bet patiesībā ir piestiprinātas pie saknēm), bet dažreiz aug no koku pamatnēm un celmiem; aug vasaras beigās, rudenī un ziemā; plaši izplatīta uz austrumiem no Skallajiem kalniem.

9. Mikroskopiskās pazīmes

   Sporas 7-10 x 4-6 µm; elipsoīdas ar diezgan izteiktu apikulu; gludas; no hialīna līdz dzeltenīgām KOH; inamiloīdas. Basidijas 4sterigmātas; bazāli saspiestas. Cheilocistīdijas 15-40 x 2.5-5 µm; cilindriski liekts līdz nedaudz neregulārs vai izliekts; gluds; plānsienu; hialīns KOH šķīdumā. Pleurocistīdijas nav konstatētas. Pileipellis ir cutis vai ixocutis ar vertikālo elementu laukumiem; cutis elementi 5-15 µm plati, gludi, hialīna līdz brūngani, ar terminālajām šūnām cilindriskas formas, ar subklavātām vai nedaudz sašaurinātām virsotnēm; vertikālie elementi 5-15 µm plati, gludi vai smalki raupji, brūngani KOH, bieži nedaudz sašaurināti pie starpsienām, ar terminālajām šūnām cilindriskas formas, ar noapaļotām vai nedaudz sašaurinātām virsotnēm.

Līdzīgas sugas

1. Armillaria calvescens

   Līdzīga pēc izskata, un to var droši atšķirt tikai no A. gallica, novērojot mikroskopiskās pazīmes.

2. Armillaria calvescens

   Izplatīta vairāk uz ziemeļiem un Ziemeļamerikā reti sastopama uz dienvidiem no Lielajiem ezeriem.

3. Armillaria mellea

   Ar plānāku stublāju, bet to var precīzāk atšķirt pēc tā, ka bazīdiju pamatnē nav skavu.

4. Armillaria ostoyae

   Ar stingrākiem, gaļīgiem sarkanbrūniem augļķermeņiem un parasti aug uz skujkoku koksnes.

5. Armillaria cepistipes

   Ļoti līdzīga, un tai raksturīgas nelielas, tumšākas zvīņas, kas koncentrējas cepurītes vidū. Zvīņas pie vāciņa malas ir reti sastopamas un ātri izzūd. Aug uz cietkokiem un skujkokiem.

Armillaria gallica metabolīti

Šī sēne var ražot ciklobutānu saturošus metabolītus, piemēram, arnamiolu - dabisku produktu, ko klasificē kā seskviterpenoīdu ailesteri. Lai gan arnamiola specifiskā funkcija nav precīzi zināma, tiek uzskatīts, ka līdzīgām ķīmiskām vielām, kas sastopamas citās Armillaria sugās, ir nozīme antagonistisko baktēriju vai sēnīšu augšanas kavēšanā vai saimnieka auga šūnu nogalināšanā pirms infekcijas.

Bioluminiscence

Armillaria gallica micēlija (bet ne augļķermeņi) ir bioluminiscējoši. Eksperimenti liecina, ka luminiscences intensitāte pastiprinās, ja micēlija augšanas laikā tiek traucēta vai ja tā tiek pakļauta fluorescējošai gaismai. Bioluminiscenci izraisa luciferāzes - enzīmi, kas rada gaismu, oksidējot luciferīnu (pigmentu).

Bioluminiscences bioloģiskais mērķis sēnēs nav galīgi zināms, lai gan ir izvirzītas vairākas hipotēzes: tā var palīdzēt piesaistīt kukaiņus, lai palīdzētu izkliedēt sporas, tā var būt citu bioķīmisko funkciju blakusprodukts, vai arī tā var palīdzēt atbaidīt heterotrofus, kas varētu apēst sēni.

Taksonomija un etimoloģija

Sugas, kas tagad pazīstama kā Armillaria gallica, nosaukumi un taksonomija ir mulsinoša un atbilst sugām, kas ieskauj Armillaria. Līdz 20. gadsimta 70. gadiem paraugsugu Armillaria uzskatīja par pleomorfu sugu ar plašu izplatību, mainīgu patogenitāti un vienu no visplašākajiem zināmajiem sēņu saimniekaugu areāliem.

1973. gadā Veikko Hintikka ziņoja par Armillaria sugu diferencēšanas metodi, audzējot tās kopā kā vienu sporu izolātus uz Petri plates un novērojot izmaiņas kultūru morfoloģijā.

Sugu, ko Korhonens sauca par EBS B, nosauca par A.bulbosa, ko 1982. gadā Helga Marksmüller (Helga Marxmüller) noteica kā bulbosa, jo tas bija ekvivalents sugai Armillaria mellea var.bulbosa, ko pirmo reizi 1887. gadā aprakstīja Žans Baptists Barla (Žozefs Barla), un vēlāk kā šo sugu 1927. gadā izaudzēja Jozefs Viļenovskis.

1973. gadā franču mikologs Henri Romagnesi, nezinot par Velenovska publikāciju, publicēja sugas aprakstu, ko viņš nosauca par Armillariella bulbosa, pamatojoties uz paraugiem, ko viņš bija atradis netālu no Kompjenas un Sen-Sovēri-le-Vikomtes Francijā.

1987. gadā Romagnesi un Marxmüller pārdēvēja EBS E par Armillaria gallica. Cits sinonīms, A. lutea, ko sākotnēji 1874. gadā aprakstīja Klods Kazimirs Žilē (Claude Casimir Gillet) un ierosināja kā nosaukumu EBS E. Lai gan nosaukumam bija prioritāte, jo tas tika agri publicēts, tas tika noraidīts kā nomen ambiguum, jo trūka apstiprinošu pierādījumu sēnes identificēšanai, tostarp parauga, tipa atradnes un nepilnīgu vākšanas piezīmju.

Specifiskais epitets gallica botāniski latīņu valodā nozīmē "franču" (no Gallia, "Gallija") un attiecas uz tipa atradni. Vietvārds bulbosa latīņu valodā nozīmē "sīpolu, sīpolu" (no bulbus un piedēkļa -osa). Armillaria cēlies no latīņu armilla jeb "rokassprādze".

Sinonīmi

1. Armillaria bulbosa (Barla) Kile & Watling

2. Armillaria inflata Velen.

3. Armillaria lutea Gillet

4. Armillaria mellea var. bulbosa Barla

5. Armillariella bulbosa (Barla) Romagn

Avots:

Foto 1 - Autors: Dan Molter (CC BY-SA 3.0 Neportēts)

Foto 2 - Autors: Dan Molter (shroomydan) (CC BY-SA 3.0 Unported)

Foto 3 - Autors: Christine (CC BY 4.0 International)

Foto 4 - Autors: Amanita77 (CC BY-SA 3.0 Unported)

Foto 5 - Autors: Henk Monster (CC BY 3.0 Unported)