Mycena purpureofusca

Kas jums jāzina

Mycena purpureofusca ir Mycenaceae dzimtas agāro sēņu suga. Tai raksturīga violeti brūna, zvanveidīga cepurīte, vīnīgi violeta, marginādas žaunas un nekrāsojošs stienis. Aug uz pūstošas skujkoku koksnes. Bieži sastopamas pie Picea vai Pinus pamatnes.

Šī sēne satur enzīmu lakakāzi, kas zinātniski pētīts, lai detoksicētu nespējīgas rūpnieciskās krāsvielas, ko izmanto tekstilizstrādājumu krāsošanas un apdrukas procesos. Lakāzes plaši izmanto biotehnoloģijā un rūpniecībā, jo tās spēj noārdīt dažādus grūti noārdāmus savienojumus.

Citi nosaukumi: Purpursarkanā malu cepurīte.

Sēņu identifikācija

1. Cepurīte

   vāciņš ir konusveidīgs līdz zvanveida, vecumā saplacinās un sasniedz diametru 0.5-2.5 cm (0.2-1.0 collas). Pārsega malas sākotnēji parasti ir saliektas uz iekšu. Uz cepurītes virsmas sākotnēji ir sīki balti matiņi, bet vēlāk tie kļūst gludi. Tā ir nedaudz higrofāna, un, kad tā ir mitra, ir nedaudz caurspīdīga, tāpēc zem tās ir redzamas žaunu aprises. Tās krāsa centrā ir tumši violeta, bet malās izbalē līdz gaiši ceriņkrāsai; vecāki eksemplāri ir violeti pelēki.

2. Miesa

   Mīkstums ir plāns un lokans, ar tekstūru, kas līdzīga skrimšļiem. Sākotnēji tas ir violeti pelēcīgs, bet vecumā kļūst gaiši ceriņkrāsas līdz balts.

3. Smarža un garša

   Nav raksturīgs.

4. Žaunas

   Šaurās žaunas ir augšupejošā veidā piestiprinātas pie stublāja un ir šauri piestiprinātas. Tie ir nedaudz cieši izvietoti, ar bālganu līdz pelēcīgu sejas krāsu un tumši pelēcīgi violetām malām, kas dažkārt ir bārkstainas.

5. Stipe

   Cauruļveida staipeknis ir 3-10 cm (1.2-3.9 collas) garš un 1-3 mm biezs. Tas ir ciets un skrimšļains, un tā pamatne ir klāta ar baltiem matiņiem. Kopumā tās krāsa ir cepurītes krāsa vai gaišāka, un bieži vien gaišāka augšdaļas tuvumā.

6. Sporas

   Sporas ir plaši elipsoīdas formas, amiloīdas, to izmēri ir 8-10 x 6-7 µm vai 10-14 x 6 µm.7-8.5 µm atkarībā no tā, vai tās izšķīlušās no četru vai divu vārpiņu bazīdijām (sporas nesošām šūnām). Uz žaunu malām ir daudz cheilocistīdiju. To izmēri ir 30-50 x 7-12 µm, tie ir fusoidāli-ventrikozi, ar plaši noapaļotiem galiem. Tās ir piepildītas ar purpursārtām sulām, un to saturs ir graudains. vāciņa audi sastāv no labi diferencētas kutikulas, izteiktas hipodermas un pavedienveidīga tramala ķermeņa. Hifu skavu savienojumi ir reti sastopami vai to nav vispār.

7. Sporu nospiedums

   Balts.

8. Biotops un izplatība

   Mycena purpureofusca augļķermeņi aug atsevišķi vai ķekariem uz skujkoku, īpaši egļu, priežu un duglāzijas egļu, pūstošas koksnes. Parasti sastopama uz pūstošiem priežu čiekuriem. Eiropā veiktā pētījumā konstatēts, ka sēne aug uz baļķiem, kas ir nožuvuši, kad koksne pārsvarā ir cieta, bet lielākā daļa mizas ir saglabājusies, līdz koksnei, kas ir nožuvusi līdz tādam līmenim, ka tā pārsvarā ir mīksta visā tās garumā. Ziemeļamerikā sēne ir reģistrēta Ziemeļkarolīnā, Tenesī, Ņujorkā, Mičiganā, Montānā, Aidaho, Vašingtonā, Oregonā, Kalifornijā, Virdžīnijā un Dienviddakotā. Kanādā tā ir konstatēta Ontārio. Smits atzīmēja, ka Mičiganā savāktās kolekcijas, visticamāk, ir atrastas uz veciem hemlock mezgliem, kas guļ augsnē, kur tā parasti aug atsevišķi; parasti tā aug kopās uz baļķiem un celmiem. Eiropā tā ir reģistrēta Lielbritānijā, Skotijā, Čehijā, Polijā, Vācijā un Turcijā. Apvienotajā Karalistē sēne bieži sastopama Kaledonijas priežu mežos, un to uzskata par indikatorsugu šim biotopam.

Līdzīgas sugas

1. Mycena haematopus

   kuru var atšķirt pēc lignikolā augošā biotopa (bet reti konusi), stublāja, no kura asiņo sarkanīga sula, un vāciņa ar rievotu malu.

2. Mycena californiensis

   sastopama ozolu pīšļos, tai ir spilgtākas krāsas vāciņš (oranži brūns), stips, no kura asiņo sarkanīga sula, un ozolu pīšļu biotops. Agrāk vietējais nosaukums bija M. sanguinolenta.

3. Mycena elegantula

   Nosaukums, kas agrāk lietots konusos dzīvojošām Mycenas, ir Mycena elegantula sinonīms.

4. Mycena lux-coeli

   Bioluminiscējošā sēne ir vēl viena radniecīga suga, taču tai ir mazākas sporas (8.5-12 pa 6.5-9 µm), un tās cistīdijas ir vairāk plātnējas.

5. Mycena rubromarginata

   Var atšķirt pēc tumšākas krāsas un "nehiprofānās svītrainās plēksnes".

Taksonomija un etimoloģija

Šo sugu kā Agaricus purpureofuscus pirmo reizi aprakstīja amerikāņu mikologs Čārlzs Hortons Peks (Charles Horton Peck) 1885. gadā. Tipa kolekcija tika iegūta Karogā, Ņujorkas štatā, no sūnām klāta egles stumbra. Pier Andrea Saccardo 1887. gadā to pārcēla uz Mycena, piešķirot tai nosaukumu, ar kuru tā ir pazīstama pašlaik. William Alphonso Murrill 1916. gadā to pārcēla uz Prunulus, bet kopš tā laika šī ģints ir iekļauta Mycena ģintī. gadā Petters Karstens (Petter Karsten) aprakstīja Skandināvijā savākto kolekciju kā Mycena atromarginata var. fuscopurpurea, bet vēlāk Rudolph Arnold Maas Geesteranus to sinonīmizēja ar M. purpureofusca. Vēl viens sinonīms saskaņā ar Maas Geesteranus ir Mycena sulcata, ko 1920. gadā no Čehoslovākijas aprakstīja Josef Velenovský.

Alexander H. Smith savā 1947. gada monogrāfijā par Ziemeļamerikas mikenēm Smith klasificēja šo sugu Mycena Calodontes sekcijā, Ciliatae apakšsekcijā. Rolf Singer 1986. gadā izdotajā grāmatā The Agaricales in Modern Taxonomy to iekļāva Rubromarginata nodaļā - grupā, kurai raksturīgas izteikti sarkanas marginālas žaunas.

Specifiskais epitets purpureofuscus apvieno latīņu vārdus purpur (purpurs) un fusco (tumšs vai tumšs).

Sinonīmi

1. Mycena atromarginata var. fuscopurpurea P.Karsts. (1879)

2. Agaricus purpureofuscus Peck (1885)

3. Prunulus purpureofuscus (Peck) Murrill (1916)

4. Mycena sulcata Velen. (1920)

Avoti: A:

Foto 1 - Autors: Oregonas alas no Cave Junction, ASV (CC BY 2.0 Sugeneric)

Foto 2 - Autors: Oregonas alas no Cave Junction, ASV (CC BY 2.0 Sugas)

Foto 3 - Autors: Richard Sullivan (enchplant) (CC BY-SA 3.0 Neportēts)