Lepiota brunneoincarnata

Kas jums būtu jāzina

Lepiota brunneoincarnata ir sastopama visā Eiropā un Āzijas mērenā klimata reģionos, stiepjas līdz pat Ķīnai uz austrumiem. Tā ir ļoti toksiska, un to bieži var sastapt augam pļavās, tostarp laukos, parkos un dārzos. Bieži tiek sajauktas ar ēdamajām sēnēm, L. brunneoincarnata ir īpatnējs izskats - brūna zvīņota cepurīte, sārti brūngans kātiņš un baltas žaunas.

Tā ir toksiska sēne, kuru norijot var būt nāvējoša, jo satur alfa-amanitīnu. Tā ir izraisījusi letālu saindēšanos Spānijā 2002. gadā, saindēšanās uzliesmojumu Irānā 2018. gadā un četru cilvēku nāvi Tunisijā 2010. gadā. Simptomi sākas ar kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumiem, piemēram, sliktu dūšu un vemšanu, un vēlāk ar aknu bojājumiem. apēdot 100 g sēnes, var rasties smagi aknu bojājumi.

Lepiota brunneoincarnata bieži tiek sajaukts ar Pasaku gredzenveida šampinjoni, kas sastopama līdzīgās zālāju platībās, bet tai ir atšķirīgs izskats. Lepiota brunneoincarnata uzņemšanu var konstatēt urīnā 36-48 stundas pēc uzņemšanas, un medicīniskajā ārstēšanā jāiekļauj specifiski aknu aizsardzības pasākumi, piemēram, intravenozi silibinīns, penicilīns G un n-acetilcisteīns, kā arī vispārēji atbalsta pasākumi, piemēram, rehidrācija.

Citi nosaukumi: Nāves dzegužpirkstīte, vācu (Fleischbrauner Schirmling), Nīderlande (Gegordelde parasolzwam).

Sēņu identifikācija

1. Cepurīte

   Augļu cepurītes garums svārstās no 0 % līdz 0 %.98 līdz 2.36 collas (2.5 līdz 6 cm) platumā. Sākot no puslodes formas, tā kļūst plaši izliekta, dažreiz gandrīz plakana, ar nelielu izciļņiem. Sārti brūnā virsma kļūst vilnaina un sadalās sīkās zvīņās, kas veido neregulārus koncentriskus gredzenus, kuri, tuvojoties malām, kļūst bālāki un izkliedētāki. Mīkstums ir balts.

2. Žaunas

   Brīvās, pārblīvētās žaunas ir krēmīgi baltas, un cheilocistīdijas (žaunu malu cistīdijas) ir cilindriskas vai šauri plēvveidīgas.

3. Stublājs

   Krēmīgi balts ar rozā nokrāsu, 0.98 līdz 1.97 collas (2.5 līdz 5 cm) garumā un 5 līdz 9 mm diametrā; mīkstums balts. augšējā puse ir gluda, bet apakšējā stublāja daļa zem neizteiksmīga vilnaina gredzena ir rotāta ar tumši brūnām šķiedrainām zvīņām.

4. Miesa

   Mīkstums ir balts, bet, saplaisājis, kļūst viegli sārts.

5. Sporas

   Elipsveida; gluda, 8.9-10.2 x 4.8-5.5μm; dekstrinoīds.

6. Sporu nospiedums

   Baltā.

7. Biotops

   Šī sēne parasti aug nelielās grupās kā apaugums platlapju un jauktos mežos, reizēm arī smilšainu kāpu pļavās no jūlija līdz novembrim. Tas parasti sastopams siltākos Eiropas reģionos, galvenokārt dienvidos, bet ir konstatēts arī Lielbritānijā un Vācijā. Āzijā tas novērots Turcijā, Izraēlā, Pakistānā, Irānā un Ķīnas austrumos, augļķermeņi parādās parkos, dārzos, ceļmalās un dzīvžogos.

Līdzīgas sugas

1. Lepiota subincarnata

   Līdzīga, bet sārtāka un ar mazākām sporām.

2. Lepiota ignivolvata

   Atšķiras pēc spilgti oranžā vai sarkanbrūnā gredzena uz apakšējās stublāja daļas.

3. Lepiota cristata

   Tā parasti ir lielāka par L. brunneoincarnata, un tai ir brūngani zvīņojumi.

Taksonomija un etimoloģija

Šveiciešu mikologi Roberts Hipolīts Chodats (Robert Hippolyte Chodat, 1865-1934) un Šarls Eduārs Martēns (Charles-Edouard Martin, 1847-1937) 1889. gadā pirmie zinātniski aprakstīja šo sēni, piešķirot tai nosaukumu Lepiota brunneoincarnata, kas joprojām ir plaši pieņemts zinātniskais nosaukums.

Ģints nosaukums ir atvasināts no grieķu valodas vārdiem "Lepis-", kas nozīmē zvīņas, un "-ot", kas nozīmē auss, tādējādi "zvīņveida auss sēne" ir interpretācija. Šīs ģints sēņu atšķirības zīme ir zvīņas uz izliektas cepurītes, kas atgādina ausi, kā arī brīvās žaunas un stublāja gredzens.

Īpašais epitets "brunneoincarnata" attiecas uz brūngani sārto cepurītes krāsojumu, kas burtiski nozīmē "miesas krāsas, bet ar brūnu nokrāsu"."

Sinonīmi un varietātes

1. Lepiota barlae Patouillard (1905), Bulletin de la Societe mycologique de France, 21(3), p. 117

2. Lepiota barlaeana Patouillard (1909) [1908], Comptes rendus du Congres des societes savantes de Paris et des departements: Section des sciences, 1908, p. 249

3. Lepiota helveola ss. Barla (1889), Les champignons des Alpes Maritimes, lpp. 26, cilne. 16 bis, att. 1-9

4. Lepiota patouillardii Saccardo & Trotter (1912), Sylloge fungorum omnium hucusque cognitorum, 21, lpp. 17

Avoti:

Foto 1 - Autors: Strobilomyces (CC BY-SA 4.0 International)

Foto 2 - Autors: Strobilomyces (CC BY-SA 2.5 Sugas, 2.0 Sugas un 1.0 Vispārīgi)