Cortinarius alboviolaceus
Kas jums jāzina
Cortinarius alboviolaceus ir Eiropā un Ziemeļamerikā sastopama Cortinarius ģints bazidiomicete sēne. Dažkārt to uzskata par ēdamu, bet neiesaka to lietot, taču pretrunīgi dati liecina, ka tas var būt indīgs. Tā ir vidēja lieluma suga ar plati umbonātu zīdainu, šķiedrainu, šķiedrainu vāciņu, kas sākumā ir sudrabaini zilgans līdz zilgani balts, tad iegūst dzeltenīgi dzeltenīgus toņus un bieži kļūst pelēcīgi balts.
Cortinarius alboviolaceus ir īpatnēja suga, un tās noteikšana var prasīt nervus, jo suga ir ļoti mainīga. Tas var atšķirties pēc lieluma, krāsas, plīvura biezuma, viskozitātes un pat vāciņa tekstūras. Eiropā tā sastopama cietkoksnes mežos, bet PNW tā bieži sastopama mūsu skujkoku mežos. Tas bieži vien ir kopīgs vai izkaisīts. To var sajaukt ar Cortinarius camphoratus bet to var atšķirt pēc spēcīgās puvušu kartupeļu smaržas un atšķirīgajiem violetajiem toņiem.
Dažas Cortinarius sugas satur toksīnu orellanīnu, kas, to apēdot, bojā cilvēka nieres un aknas.
Citi nosaukumi: Sudrabaini violetais Cortinarius, Pērļveida tīklērkšķis.
Sēņu identifikācija
Ekoloģija
Mikorizē ar cietkokiem, īpaši bērzu; aug atsevišķi vai kopīgi; vasarā un rudenī; plaši izplatīts Ziemeļamerikā.
Cepurīte
3-7 cm; izliekta līdz zvanveida, kļūst plaši zvanveidīga vai plakana, ar plašu centrālo izciļņiem; sausa; satīnaina; sākumā gaiši violeta, bet pārklāta ar bālganu plēves materiālu, kas kļūst sudrabots vai bālgani ceriņkrāsains.
Žaunas
piestiprinātas pie stublāja; ciešas; sākumā gaiši violeti sārtas, no kanēļkrāsas līdz rūsganbrūnai; jaunībā klātas ar baltu kortīnu.
Stublājs
5-9 cm garas; pie virsotnes līdz aptuveni 1 cm biezas; parasti pie pamatnes uzbriedušas vai kūlīša formas; sausas; zīdainas; bāli ceriņkrāsas, īpaši pie virsotnes; ar bālgani sudrabainām vai sudrabotām šķiedrām, kas var aizturēt nobriedušas sporas un tādējādi iegūt rūsganu krāsu; pamatā "zābakotas" vai apklātas ar baltu plīvura materiālu.
Flesh
Balts vai bāli ceriņkrāsains.
Smarža
Neizteiksmīgs vai ļoti vāji līdzīgs redīsiem.
Sporu druka
Rūsganbrūns.
Mikroskopiskās pazīmes
Sporas 7.5-9. 5 x 5-6 µ; elipsoīds; ļoti viegli raupjš (šķiet gandrīz gluds). Pleuro- un cheilocistīdijas nav. Pileipellis a cutis.
Līdzīgas sugas
Cortinarius malachius ir nedaudz zvīņains vāciņš. Tā ir saistīta ar skujkokiem, tāpat kā Cortinarius camphoratus un Cortinarius traganus, kas izceļas ar savām spēcīgajām smaržām; pirmā atgādina pusgruvušu kartupeļu smaržu, otrā - saldo un lipīgo.
Taksonomija un etimoloģija
Kad Christiaan Hendrik Persoon 1801. gadā aprakstīja šo zirnekli, viņš to nosauca par Agaricus alboviolaceus. Tieši izcilais zviedru mikologs Eliass Magnuss Friess 1838. gadā pārcēla šo sugu uz Cortinarius ģinti, pēc kā tā ieguva pašlaik pieņemto zinātnisko nosaukumu Cortinarius alboviolaceus.
Agaricus alboviolaceus Pers., tādējādi ir Cortinarius alboviolaceus sinonīms.
Sugas nosaukums Cortinarius ir atsauce uz daļēju plīvuru jeb cortina (kas nozīmē aizkaru), kas pārklāj žaunas, kad vāciņi ir nenobrieduši. Cortinarius ģintī lielākā daļa sugu veido daļēju plīvuru - smalku radiālu šķiedru tīklu, kas savieno stublāju ar vāciņa malu, nevis cietu membrānu.
Īpašais epitets alboviolaceus cēlies no priedēkļa albo-, kas nozīmē balts, un violaceus, kas norāda, ka tas ir iekrāsots vai iekrāsots violetā krāsā.
Avoti:
Foto 1 - Autors: Jerzy Opioła (CC BY-SA 4.0 Starptautiskais)
Foto 2 - Autors: Jerzy Opioła (CC BY-SA 3.0 Unported)
Foto 3 - Autors: Jerzy Opioła (CC BY-SA 4.0 International)
Foto 4 - Autors: Ron Pastorino (Ronpast) (CC BY-SA 3.0 Neportēts)
