Buchwaldoboletus lignicola

Ko jums vajadzētu zināt

Buchwaldoboletus lignicola ir Eiropā un Ziemeļamerikā sastopama reta Boletaceae dzimtas sēņu suga. Atrasts uz koksnes, parazitē uz sēnes Phaeolus schweinitzii. Tam ir izliekta dzeltena līdz rūsganbrūna cepurīte, dzeltenas līdz dzeltenbrūnas poras un stublājs. Miesa dzeltenīga, virs caurulītēm nedaudz zilgana. Caurulītes sākumā spilgti dzeltenas, pēc tam olīvdzeltenas, gaisā nemainīgas. Poras spilgti dzeltenas, nemainīgas, kad sasitušas. smarža un garša nav atšķirīga.

Aug skujkoku mežos, saistīts ar atmirušiem priežu (Pinus), lapegļu (Larix) un duglāzijas egļu (Pseudotsuga) celmiem; iespējams, arī mikoparazīts uz Phaeolus schweinitzii. Tomēr tā tika reģistrēta arī uz lapu kokiem, e.g. ķirsis (Šutara et al. 2009).

Šīs sugas sastopamība vietās nav pastāvīga, jo tās augšana beidzas pēc barības vielu izsmelšanas no koksnes, tāpēc tās atradnes, atšķirībā no mikorizas sēņu sugām, ir tikai relatīvi īslaicīgas.

Citi nosaukumi: Houtboleet (Nīderlande), Žltavec Drevový (Slovākija), Hřib Dřevožijný (Čehija), Brauner Nadelholzröhrling (Austrija), Nadelholz-Pulverröhrling (Vācija).

Sēņu identifikācija

1. Cepurīte

   cepurīte ir izliekta, ar vecumu tā kļūst arvien platāka, un tās izmērs ir 2.5-10 cm (1.0-3.9 collas) diametrā. vāciņa malai ir sterilu audu josla, kas jaunībā ir ievilkta uz iekšpusi. cepurītes virsma sākotnēji ir smalki samtaina, bet brieduma stadijā bieži vien veidojas smalkas plaisas. Tā krāsa ir no rūsganbrūnas līdz dzeltenbrūnai. sēne ir viegli nolobāma, miziņu no dzeltenā mīkstuma atdala plāns želatīna slānis, un to var pārvietot uz priekšu un atpakaļ pāri cepurītei.

2. Poras

   poras ir nelielas un leņķveida, 1 - 3 uz milimetru, bet caurulītes ir 3 - 12 mm garas. Poru virsma brieduma stadijā ir no dzeltenīgas līdz brūngani dzeltenai, bet, ievainojuma gadījumā, tā iekrāsojas zilganzaļā krāsā.

3. Mīkstums

   Miesa var iekrāsoties zilā krāsā, ja tā ir sagriezta vai citādi ievainota, lai gan šī reakcija attīstās lēni vai var vispār neparādīties.

4. Stublājs

   Stublājs ir 3-8 cm (1.2-3.1 collas) garš un 0.6-2.5 cm (0.2-1.0 collu) biezs un ir aptuveni vienāda platuma visā garumā vai šaurāks pie pamatnes. Pie stublāja pamatnes ir dzeltens micēlijs.

5. Smarža un garša

   smarža ir maiga un salda, bet veciem eksemplāriem dažkārt aprakstīta kā nepatīkama. B. lignicola nav precīzi zināma.

6. Sporas

   Elipsoīds, gluds, 6-10 x 3-4 µm liels.

7. Sporu nospiedums

   Olīvbrūna.

8. Biotops

   Izplatīts Eiropā no tālajiem ziemeļu subarktiskajiem reģioniem uz dienvidiem līdz Šveicei un Ziemeļamerikā no Ontario un Kvebekas uz dienvidiem līdz Pensilvānijai. Čehijā to uzskata par apdraudētu sugu. Tā sastopama tikai tur, kur sēne Phaeolus schweinitzii aug, un mikroskopiskie izmeklējumi liecina, ka tā parazitē uz šīs sugas augiem. Abi ir sastopami kopā ar skuju kokiem, piemēram, parasto priedi (Pinus sylvestris), austrumu balto priedi (P. strobus) un Eiropas lapegle (Larix decidua), retāk lapu koki, piemēram, savvaļas ķirsis (Prunus avium).

Līdzīgas sugas

1. Xerocomus badius

   Dažkārt aug arī uz atmirušiem cietkoksnes kokiem. Atšķiras pēc viskozās vāciņa kutikulas un atšķirīgas krāsas augļķermeņiem.

2. Buchwaldoboletus hemichrysus

   Reti un veido lielākus augļķermeņus, tās vāciņš jaunībā ir spilgti (sēra) dzeltens, un, sagriežot mīkstumu, tas kļūst izteikti zils.

3. Gyrodon lividus

   Stublājā saplūstošas caurulītes, bet jaunībā ar mazākām porām, aug zem alkšņiem.

Taksonomija un etimoloģija

Francs Jozefs Kallenbahs 1929. gadā to sākotnēji aprakstīja kā Boletus lignicola, bet 1969. gadā mikologs Alberts Pilāts tai deva pašreizējo nosaukumu.

Sugas nosaukums cǒlěre "apdzīvot" un latīņu valodas vārda lignum "koks" un darbības vārda cǒlěre "apdzīvot".

Sinonīmi

1. Boletus lignicola Kallenb., Pilze Mitteleuropas 1(9): 57 (1929) (bazionīms)

2. Boletus hemichrysus var. mutabilis Peck, Bull. N. Y. St. Mus. 8: 104 (1889)

3. Boletus sulphureus f. silvestris Kallenbach, Ann. Mycol. 22: 410 (1924)

4. Gyrodon lignicola (Kallenb.) Heinem., Bull. Jard. Bot. État Brux. 21: 238 (1951)

5. Ixocomus lignicola (Kallenb.) Konrad et Maublanc. Les Agaricales, p. 131 (1952)

6. Phlebopus lignicola (Kallenb.) M.M. Moser, in Gams, Kl. Krypt.-Fl., Edn 2 (Štutgarte) 2b: 31 (1955)

7. Pulveroboletus lignicola (Kallenb.) E. A. Dick et Snell, Mycologia 57(3): 451 (1965)

8. Pulveroboletus lignicola (Kallenb.) Pilát, Česká Mykol. 19(3): 180 (1965)

9. Xerocomus lignicola (Kallenb.) Singer, Annls mycol. 40(1/2): 43 (1942)

Avots: M:

Foto 1 - Autors: LukeEmski (CC BY-SA 4.0 Starptautiskais)

Foto 2 - Autors: 2010-09-05 (CC BY-SA 3.0 Neportēts)

Foto 3 - Autors: James Lindsey (CC BY-SA 2.5 Sugas)

Foto 4 - Autors: James Lindsey (CC BY-SA 2.5 Sugas)

Foto 5 - Autors: Eric Smith (esmith) (CC BY-SA 3.0 Unported)