Panaeolus fimicola

Kas jums jāzina

Panaeolus fimicola (syn. Panaeolis Ater) ir plaši izplatīta lielākoties neēdama, bet ne indīga sēne, kas dažkārt satur nelielu daudzumu halucinogēna psilocibīna.

Grūti iedomāties garlaicīgāku sēni, taču šai ļoti tumšajai mottlegildei kaut kā izdodas kļūt pamanāmai uz zāliena pēc lietus. Tumši brūnā cepurīte dažkārt gandrīz melnā krāsā ar vecumu izbalē, aptverot plašu brūnu toņu gammu.

Sēņu identifikācija

1. Pileus (vāciņš)

   (1)1.5- 3.5(4) cm, Kampanulāra, tad izliekta līdz plakana, strupaina, blāvi pelēcīga līdz melnpelēka, bieži ar sarkanīgiem vai lazdu nokrāsām, higrofāna, sausa, bālgani pelēka līdz dzeltenīga, gluda, ar šauru brūnu malu joslu, mitra, nedaudz svītraina malās. Gaļa plāna un pelēcīga.

2. Lamellas (žaunas)

   Pieauguši, tuvu sastumti, sākumā pelēki olveidīgi, ar vecumu kļūst plankumaini un kļūst melni, malas paliek bālganas.

3. Stipe (stublājs)

   (4)6 - 8(10) cm x 1 - 2(3) mm, vienāds, slaids, pie pamatnes nedaudz paplašināts, dobs, trausls, blāvi balts līdz mālains, vecumā kļūst brūngans pamatnes virzienā, gluds, virsotnē balti plūksnains, apzobts, nedaudz zīdaini plūksnains, gredzena nav. Miesa ir netīri okraškrāsaini bufotaina; trausla.

4. Mikroskopiskās pazīmes

   Sporas Melngani pelēkas. 10.8 - 14.2 X 6.9-9.5, elipsoīds vai citronveidīgs, bazīdijas 4 porainas. Žaunu malas cistīdijas ir plēkšņas, parasti ar gariem kakliņiem, žaunu virsmas cistīdiju nav.

5. Sezona

   Pavasarī vai lietus sezonā.

6. Biotops un izplatība

   Panaeolus fimicola aug augsnē vai kūtsmēslos, mēslotos zālājos un citās zālainās vietās, vēlu pavasarī līdz rudens vidum. Plaši izplatīta visā Amerikā, kā arī Eiropā un Āfrikā; bieži sastopama.

   Augšanas ieradums - no vientuļa līdz izkaisītam.

7. Zilumi

   Dažiem eksemplāriem pie pamatnes ir nelieli sasitumi.

Līdzīgas sugas

1. Stropharia semiglobata

   Mēslu apaļgalvīte, tai ir pārejošs gredzens un tā atstāj brūnu sporas nospiedumu.

2. Panaeolina foenisecii

   Brūnā Mottlegill ir gaišāk brūna, kad tā ir mitra, un no vāciņa centra izžūst, kļūstot krēmīgi bēša.

Taksonomija un etimoloģija

Britu mikologs Džeimss Boltons 1788. gadā pirmo reizi zinātniski aprakstīja šo sugu un deva tai (nederīgu) nosaukumu Agaricus varius. Tieši izcilais Christiaan Hendrik Persoon savā 1801. gada nozīmīgajā publikācijā noteica tās pirmo derīgo sugas nosaukumu (bazionīmu), nosaucot to par Agaricus fimicola.

Gandrīz trīs ceturtdaļas gadsimta vēlāk, 1874. gadā, franču mikologs Klods Kazimirs Žilē (Claude-Casimir Gillet, 1806-1896) šo sugu pārcēla uz Panaeolus ģinti, un tā ieguva pašlaik pieņemto zinātnisko nosaukumu Panaeolus fimicola.

Panaeolus fimicola sinonīmi ir Agaricus varius Bolton, Agaricus fimicola Pers., Prunulus varius (Bolton) Gray, Panaeolus fimicola var. ater J. E. Lange, Panaeolus obliquoporus Bon un Panaeolus ater (J. E. Lange) Kühner & Romagn. ex Bon.

Nav vienprātības par pareizo taksonomisko pozīciju Panaeolus un Panaeolina ģints sēnēm, kuras dažas autoritātes pieskaita Strophariaceae dzimtas sēnēm, bet citas - Bolbitiaceae dzimtas sēnēm.

Panaeolus, šīs sēnes ģints nosaukums, nozīmē raibs, un tā ir atsauce uz raibu vai raibu žaunu krāsojumu. Specifiskais epitets fimicola cēlies no latīņu valodas lietvārda fimum, kas nozīmē mēsli, un latīņu valodas darbības vārda colo, apdzīvot - tātad tas nozīmē dzīvot uz mēsliem. Šīs mazās brūnās sēnes bieži apdzīvo ar mēsliem bagātinātas pļavas, bet tās var parādīties arī zālājos, kas nav apbērti ar mēsliem.

Avoti:

Foto 1 - Autors: Jerzy Opioła (CC BY-SA 3.0 Nepieņemts)

Foto 2 - Autors: Don Johnson (CC BY-SA 3.0 Neportēts)

Foto 3 - Autors: Jerzy Opioła (CC BY-SA 3.0 Unported)

Foto 4 - Autors: Jerzy Opioła (CC BY-SA 3.0 Unported)