Hygrophorus olivaceoalbus

Kas jums jāzina

Hygrophorus olivaceoalbus var atšķirt pēc tā viskozais brūnais vāciņš, baltās žaunas, viskozais baltais stublājs, kas rotāts ar pelēkām, pelēcīgi brūnām vai melnām šķiedrām, un augšana kopā ar Sitkas egli. Augļķermeņi parādās no vasaras vidus līdz vēlam rudenim zem skujkokiem Ziemeļamerikas un Eirāzijas kalnu mežos.

Citas raksturīgas pazīmes: līdz 12 cm (4+3⁄4 collas) garš slaids stublājs, kas līdz pat gredzenveidīgai zonai ir klāts ar raupjām zvīņām. Kā norāda nosaukums, sēnei ir vaskaina cepurīte un žaunas.

Citi nosaukumi: Olīveļļas vaska vāciņš.

Sēņu identifikācija

1. Ekoloģija

   Tradicionāli tiek uzskatīts par skujkoku mikorizas sēni, bet, iespējams, parazitē uz egļu un citu skujkoku saknēm; bieži sastopama zem sarkankoka un Sitkas egles rietumu piekrastē, Engelmana egles Skalnajos kalnos un egles vai austrumu hemloka ziemeļaustrumos; aug izkliedēti, gregoriozi vai nelielos ķekariņos; aug vasaras beigās un rudenī (siltākā klimatā ziemo); diezgan plaši izplatīta Ziemeļamerikas ziemeļu un rietumu daļā.

2. Cepurīte

   3-12 cm; jaunībā izliekta, pēc tam kļūst plaši izliekta vai vairāk vai mazāk plakana; svaiga lipīga; ar svītrām, ko rada zem gļotām izstieptas šķiedras; tumši brūna līdz pelēkbrūna; gaišāka uz malu; mala jaunībā nedaudz ieapaļa.

3. Žaunas

   Piestiprinātas pie stublāja vai plūstošas pa to; attālinātas vai gandrīz tālu no stublāja; baltas; vaskveidīgas; biežas īsas žaunas.

4. Stublājs

   3-10 cm garš; līdz 1 cm biezs; vienāds vai ar nedaudz sašaurinātu virsotni; svaigs, apakšējā daļa apklātas ar gļotām; virsotnē balts; zem gļotām pārklāts ar brūnām šķiedrām, kas, sēnei augot, izstiepjas un līdz gatavībai bieži vien izvietojas kā neskaidri koncentriskas svītras vai joslas; bieži vien ar trauslu un nepilnīgu vai nedaudz želatinizētu gredzenu; bazālais micēlijs balts.

5. Mīkstums

   Baltas; nemainīgas.

6. Smarža un garša

   Nav īpatnējs.

7. Ķīmiskās reakcijas

   KOH negatīvs uz vāciņa virsmas.

8. Sporu druka

   Balts.

9. Mikroskopiskās īpašības

   Sporas 8-13 x 4.5-6 µ; elipsoīds; hialīns KOH; inamiloīds. Basidijas 4sterigmātas; līdz aptuveni 55 µ garas. Himēnija cistīdijas nav. Lamelārā trama atšķirīga. Pileipellis ir ixocutis ar spīļu savienojumiem.

Līdzīgas sugas

1. Hygrophorus persoonii

   Ļoti līdzīga suga, kas Eiropā sastopama ar platlapju kokiem; ziņots par to arī no Kalifornijas, bet zem egles.

2. Hygrophorus inocybiformis

   Mazāka suga ar sausu stigu ir diezgan bieži sastopama Aidaho un iežu kalnu grēdās.

Taksonomija un etimoloģija

Sugu pirmo reizi oficiāli kā Agaricus olivaceoalbus 1815. gadā aprakstīja Elias Fries. Augusts Johans Georgs Karls Batšs (August Johann Georg Karl Batsch) 1783. gadā to bija publicējis kā Agaricus adustus, bet tas bija nelikumīgs pārdēvējums Agaricus brunneus, ko 1774. gadā publicēja Jēkabs Kristians Šefers (Jacob Christian Schäffer). Pašreizējo zinātnisko nosaukumu tā ieguva, kad Fries 1838. gadā to pārcēla uz Hygrophorus ģinti. Pauls Kummers 1871. gadā sugu pārcēla uz Limacium, bet kopš tā laika šī ģints ir nonākusi sinonīmijā ar Hygrophorus.

Kopā ar H. pustulatus, H. persoonii, H. mesotephrus un H. latitabundus, H. olivaceoalbus veido Hygrophorus ģints Olivaceoumbrini sekciju. Šīs nodaļas sēnēm ir taukaini līdz gļotaini cepurītes un stublājiņi. to cepurītes ir tumši brūni pelēkas, olīvkrāsas vai oranžas, un to stublāji ir uzbriedināti vai nedaudz izteikti gredzenoti.

Bieži lietotie sēnes nosaukumi ir "vaskainā vaska cepurīte", "olīveļļas higrofors", "vaska cepurīte" un "olīveļļas vaska cepurīte".

Specifiskais epitets olivaceoalbus ir atvasināts no latīņu valodas vārdiem olīvbrūns (olivaceus) un balts (albus).

Avoti:

Foto 1 - Autors: Andreas Kunze (CC BY-SA 3.0 Unported)

Foto 2 - Autors: Džeimss Lindsijs (James Lindsey) (CC BY-SA 2.5 Sugas)

Foto 3 - Autors: Andreas Kunze (CC BY-SA 3.0 Neportēts)