Pseudoclitocybe cyathiformis
Ko jums vajadzētu zināt
Pseudoclitocybe cyathiformis ir Tricholomataceae dzimtas sēņu suga un Pseudoclitocybe ģints suga. Šī sēne ir sastopama Ziemeļamerikā un Eiropā vēlā rudenī un pavasarī.
Pseudoclitocybe cyathiformis ir vidēja lieluma klitociboīdā sēne ar tumši pelēcīgi brūnu cepurīti, kas centrā ir iedziļināta, un atkarībā no klimata tā ir iecienījusi apaugušus celmus un baļķus, un parādās rudenī vai ziemā. Ziemeļamerikā tā izplatīta ziemeļu, kalnu un rietumu piekrastes mežos. Stublājs ir garš proporcionāli vāciņam, un tam ir svītrains un smalki rievots izskats. Sākumā žaunas ir pelēkas, bet pēc nobriešanas kļūst bālganas.
Pirms lietošanas šī sēne ir labi jāapstrādā, un ir ziņots, ka nelielam skaitam cilvēku tā var izraisīt reakciju, tāpēc pirmo reizi, kad to ēdat, nogaršojiet tikai nelielu daudzumu un nogaidiet, lai redzētu, vai tā jūs ietekmē.
Citi nosaukumi: Kausiņš.
Sēņu identifikācija
Ekoloģija
Saprobisks; aug atsevišķi vai sastopams atsevišķi, parasti sūnās uz labi sapuvušas koksnes, bet dažreiz arī uz zemes sūnās vai lapu pakaišos; rudenī vai siltā klimatā pārziemo; sākotnēji aprakstīts Francijā un plaši izplatīts Eiropā; Ziemeļamerikā plaši izplatīts ziemeļu un kalnu apgabalos (ieskaitot Apalačus), kā arī rietumu piekrastē un Meksikā; zināms arī no Japānas.
Cepurīte
3-5 cm šķērsgriezumā; plakani izliekts ar iegarenu centru; kails; mitrs; tumši pelēcīgi brūns līdz ļoti tumši pelēks (gandrīz melns), izbalējis līdz pelēcīgam vai brūngans; malas veidojas jaunībā.
Žaunas
Sākas stiebra virzienā uz leju; tuvu vai gandrīz tālu; bieži sastopamas īsās žaunas; pelēcīgas, ar vecumu kļūst bālākas.
Stublājs
5-8 cm garš; līdz aptuveni 1 cm biezs; vairāk vai mazāk vienāds; pliks vai vietām smalki šķiedrains; plankumaini pelēks un bālgans; smalki gareniski izklāts; dobjš; pamatmicēlijs balts.
Miesa
Nelielas; ūdeņaini pelēcīgas; šķēlēs nemainās.
Smarža
kaut kas starp miltiem un "zaļo kukurūzu"; rehidratēts materiāls ar spēcīgu spermatozoīdu smaržu.
Mikroskopiskās detaļas
Sporas 7-12 x 4.5-6.5 µm; elipsoīds līdz plaši elipsoīds, ar mazu apikulu; gluds; hialīns KOH; inamiloīds vai vāji amiloīds. Basidijas 30-38 x 5-7.5 µm; subklavatisks; 4sterigmātisks. Himēnija cistīdijas nav konstatētas. Pileipellis gludu, hialīnainu elementu pinums 5-7.5 µm plats. Nav atrasti skavu savienojumi.
Līdzīgas sugas
Ja rūpīgi pārbauda žaunu dakšas, garo šķiedraino stublāju un citas iepriekš aprakstītās identifikācijas pazīmes, ir maz ticams, ka gobelēnu varētu sajaukt ar kādu citu sugu.
Taksonomija un etimoloģija
Kibelisko sēni 1792. gadā zinātniski aprakstīja franču dabaszinātnieks Žans Baptists Fransuā Pjērs Buljārs, piešķirot tai binomisko nosaukumu Agaricus cyathiformis.
Tikai 1956. gadā šī īpatnējā meža sēne tika pārcelta uz pašreizējo Pseudoclitocybe ģinti, kad vācu izcelsmes mikologs Rolfs Singers to pārdēvēja par Pseudoclitocybe cyathiformis.
Pseudoclitocybe cyathiformis sinonīmu ir daudz, tostarp Agaricus cyathiformis Bull., Agaricus tardus Pers., Omphalia tarda (Pers.) Gray, Clitocybe cyathiformis (Bull.) P. Kumm., Clitocybe cyathiformis var. cinerascens (Batsch) P. Karsta., Cantharellula cyathiformis (Bull.) Singer un Omphalia cyathiformis (Bull.) Kühner & Romagn.
Pseudoclitocybe, sugas nosaukums, norāda, ka šīs grupas sugas maskējas vai izskatās ļoti līdzīgas Clitocybe (piltuvveida) sēnēm, kas patiešām tā arī ir. Specifiskais epitets cyathiformis nozīmē kausa formā (kauss)!).
Šīs drūmās meža sēnes cepurītes formas un garā tievā kātiņa dēļ tai ir dots kopējais vārds "Kausiņš". Lai gan to cepurītes krāsa un tekstūra ir diezgan mainīga atkarībā no biotopa, mitruma un saules gaismas iedarbības, piltuvveida cepurītes, dakšaino žaunu un garā kāta kombinācija padara šo sēni par vienu no visvieglāk atpazīstamajām meža sēnēm.
Avoti:
Foto 1 - Autors: Strobilomyces (CC BY-SA 3.0 Unported)
Foto 2 - Autors: Strobilomyces (CC BY-SA 4.0 International)
Foto 3 - Autors: Holger Krisp (CC BY 3.0 Unported)
Foto 4 - Autors: Jerzy Opioła (CC BY-SA 3.0 Neportēts)
