Rhizopogon vulgaris
Kas jums jāzina
Rhizopogon vulgaris ir ektomikorizas sēne, ko izmanto kā augsnes inokulantu lauksaimniecībā un dārzkopībā. Rhizopogonaceae dzimtas ektomikorīza sēne, kas veido trifeles. Šī suga ir saistīta ar priedes (Pinaceae) saimniekkokokiem, kur tā apmaina minerālbarības vielas pret fotosintetātiem. Saskaņā ar Trappe et al. (2007), tas ir samērā bieži sastopams Ziemeļamerikas piekrastes un kalnu skujkoku mežos, jo īpaši ASV rietumos. R. vulgaris nav īpaši pētīta, taču ir apstiprināts, ka šī suga ir saistīta gan ar cietajām, gan mīkstajām priedēm (Rusca et al. 2006).
Rhizopogon ir viens no izplatītākajiem priežu dzimtas (Pinaceae) ektomikorizas simbiontiem ziemeļu puslodē. Šīs ģints sēnes, ko mēdz dēvēt par "viltus trifelēm", ir barība gan savvaļas dzīvniekiem, gan cilvēkiem (Maser et al. 2009). Rhizopogon sugas ir plaši izmantotas arī mežu atjaunošanā pēc dabiskiem un cilvēka izraisītiem traucējumiem, un tām, iespējams, ir svarīga loma oglekļa piesaistes veicināšanā augsnē mikorizētos mežos.
Sēņu identifikācija
Ārējā virsma
Līdz 4 cm diametrā, no krēmkrāsas līdz okrastajai un bieži dzeltenīgi brūnā krāsā, kur tās ir atklātas; rizomorfas brūnganas; bazālais rizomorfu kopums, (Smith(4)), 1.5-5 cm diametrā, sfēriska līdz nedaudz daivaina; "sākumā balta, tad dzeltenīga ar sarkanīgu nokrāsu, visbeidzot zaļgani brūna"; ar plāniem un sazarotiem micēlija pavedieniem, sastiprināti; peridijs nav atdalāms (Lincoff), līdz 4 cm diametrā, sfērisks, ovāls vai nedaudz saplacināts, ja liels, var būt daivains; krēmkrāsains, kad ir jauns, "kļūst dzeltenīgi brūngans ar nelielu olīveļļas nokrāsu (dienas gaismā atklātās daļas tumšāk brūnas), sasitumu vietās kļūst rozā"; "smalki filcaini šķiedraini, bieži saplaisājuši"; "augšpusē rhizomorphs inconiscituous and few on upper side", veidojot 1-3 saknītes apakšējā daļā, brūngani, (Smith(30)), 1-4 cm diametrā, gandrīz sfēriski, elipsoīdi, saplacināti vai neregulāri šķautņaini, bieži saliktie; balti, kad ir jauni un neapskatīti, tad dzeltenīgi balti, pasteļdzelteni, pasteļdzelteni, visbeidzot pelēcīgi dzelteni līdz olīvbrūni, balta virsma apsarmojot sarkanīgi balta, vecāka vai atsegta virsma brūngani sarkanīgi līdz violeti brūna; sausa, gluda, kokvilnaini šķiedraina, kad ir jauna, pēc tam filcaina, spīdīga, augšējā daļā metāliska, kad veca pēc ilgākas iedarbības, izžuvusi pelēcīgi dzeltena, bieži ar spilgtāk dzelteniem plankumiem; rhizomorphs "bagātīgi sastopami pie bazālā stiprinājuma, rupji, brīvi karājas, bagātīgi sazaroti, reti saauguši pa augšējo virsmu", balti zilgani sarkanīgi balti, kad ir jauni, vecumā balti līdz dzeltenīgi balti, bieži bez ziluma reakcijas, izžāvēti dzeltenīgi brūni, saauguši, redzami pie pamata; peridium šķērsgriezumā 0.05-0.15 cm biezs, "visbiezākais pie bazālā piestiprinājuma, blāvi sarkans", (Miller), jaunībā gaiši krēmkrāsains, griezuma vai sasituma vietā iekrāsojas sarkans; nobriedis blāvi dzeltens līdz dzeltenīgi brūns; sānos un augšpusē nav rizomorfas, (Trappe, M.(3))
Cilmes
Bazālais rizomorfu kopums (Smith(4)), apakšējā daļā rizomorfas veido 1-3 saknītes, (Smith(30)), pie bazālā piestiprinājuma daudz rizomorfu, (Miller), (Miller)
Ķīmiskās reakcijas
Žāvētām kolekcijām, virsma un sporu masa ātri tumši melni melnzaļa FeSO4, virsma sarkana KOH, bet sarkanā drīz izbalē līdz rūsganbrūnai (Smith(30)), FeSO4 uz balta peridija blāvi pelēka līdz melnpelēka, negatīvs uz vecākas virsmas, negatīvs uz sporu masas, KOH uz baltas virsmas sarkanbaltsarkans, uz dzelteniem vai olīvu laukumiem brūns, KOH negatīvs uz sporu masas, (Miller)
Iekšpuse
"bālganas, pēc tam olīvpelēkas"; svaigas, izžāvētas viegli sadalās, (Smith(4)), mīkstas; sākumā baltas, pēc tam kļūst zaļgani un visbeidzot olīvbrūnas; ar šaurām labirintveida kamerām, (Lincoff), bālganas gandrīz līdz gatavībai; kameras tukšas; gatavas, izžāvētas šķīst, (Smith(30)), mīkstas, sākumā līdzīgas kūkai, pēc tam cietas, skrimšļainas, vecas želatīnainas; balts līdz dzeltenīgi balts vai gaiši dzeltens, kad ir jauns, tad olīvdzeltens, visbeidzot olīvbrūns līdz dzeltenīgi brūns, "bieži plankumains no gaiša līdz tumšam, jo nobriešana ir nepastāvīga", jauni eksemplāri ar gaišu sporu masu, dažkārt sārti rozābalti, izžuvuši pelēcīgi dzelteni līdz dzeltenīgi brūni, (Miller), balts, kad ir jauns, līdz nobriešanai gaiši olīvbrūns.
Smarža
Viegla (Smith(4)), nedaudz skāba un augļu aromāts, pēc tam sīva un dzēlīga (Lincoff), vāja, līdzīga sklerodermijai, vai dažos nobriedušos eksemplāros spēcīga un uzbāzīga (Smith(30)), svaiga, līdzīga komerciālai sēnei, veca, stipri atgādina ceļu darvu, (Miller)
Garša
Sākotnēji salda (Lincoff), maiga (Trappe, M.(3))
Mikroskopiski
Sporas 5.5-8 x 2-2.6 mikroni, daudzas subfuzoīdas; "peridijs no salipušām hifām, vezikulozes šūnu kabatiņas nav redzamas, KOH galu galā pie virsmas plūksnainas" un gandrīz bezkrāsainas sporu masas virzienā, ar bagātīgu pigmentu peridijā, kas atdzīvināts KOH, (Smith(4)), sporas 5-8 x 2-3 mikroni, eliptiskas, gludas, bālganas, (Lincoff), sporas 5.5-8 x 2-2.6 mikroni, šauri subfuzoidāli līdz eliptiski, variējoši līdz iegareni, gludi, Melzera reaģentā dzeltenīgi atsevišķi un grupās, KOH bezkrāsaini atsevišķi un dzeltenīgi grupās, ar neuzkrītošu bazālo rētu; bazidijas 4 un 8 vārpiņas, 14-17 x 4-5 mikroni, "subcilindriskas, viegli sabrūnošas"; parafīzes 10-18 x 4-10 mikroni, subsfēriskas līdz plakanas vai vezikulozas un plānsienuālas; cistīdijas nav; "subhimēnijs vāji attīstīts un atsevišķas šūnas nav skaidri saskatāmas atdzīvinātā materiālā"; tramala plāksnītes "ar želatīnainām, ļoti lūstošām hifām, kas vairāk vai mazāk savijušās"; peridijs no "saaugušām, savijušām hifām, kas sākumā sarkanas KOH, bet drīz izbalē līdz sārtām un ar oranži brūnām pigmenta lodītēm augšējā daļā (Melzera šķīdumā)".), vezikulozes šūnu kabatas nav novērotas", daļa blakus glebai beidzot gandrīz bezkrāsaina; visi audi inamiloīdi; skavu savienojumu nav, (Smith(30)), sporas 7.5-9.5(10.5) x 2.5-3.0 mikronu, subcilindriski, iegareni līdz šauri subfuzoidāli, bieži nedaudz izliekti sānskatā, Melzera reaģentā bāli dzelteni atsevišķi, blāvi olīvdzelteni masā, pārsvarā ar 2-3 lipīdu pilieniem, KOH bāli dzelteni atsevišķi, blāvi dzeltenīgi pelēki masā, bazālā rēta ir, bet nav izteikta; bazīdijas atrodas izteiktā himēnijā, 12-18 x 4-5 mikroni, no subcilindriskām līdz šauri plakanām, "plānas sieniņas un drīz sabrūk, pārsvarā 8 vārpiņas", brachybasidioles 10-20 x 6-10 mikroni, subsfēriskas, plakanas vai obovālas, plānas sieniņas jaunībā, biezas sieniņas, gļotādas vecumā, nav viegli sadalāmas sasmalcinātos paraugos; subhimēnijs vāji attīstīts, sastāv no sazarotām, bezkrāsainām, plānsienām vai biezsienām, cilindriskām vai kubiskām hifām; 4-7 mikronu platas, bezkrāsainas, ļoti lūstošas KOH, cilindriskas līdz nedaudz uzbriedušas, jaunībā plānsienainas, vecumā slaidas, slaidas, Mediostratā sastopamas oleiferozas hifas, 6-12 mikronu platas, hialīna krāsas lūstošas līdz tumši dzeltenas KOH un Melzera reaģentā, "cilindriskas vai neregulāri uzbriedušas un izliektas"; peridijs 300-360 mikronu biezs, peridija subcutis ir 6-14 mikronu plats, cilindrisks, salikts, savstarpēji saaurots un plānsienu hipu slānis, daudz oleīdo hipu, 8-20 mikronu platas, tumši dzeltenīgi brūnas KOH un Melzera reaģentā, cilindriskas vai neregulāri uzbriedušas un izliektas, dažkārt sazarotas, nedaudz želatinizētas, kad vecas, "viegli inkrustētas ar amorfu pigmentu, kas KOH ir oranži brūns līdz sarkanīgi brūns, Melzera reaģentā - oranži brūns, viegli sašķidrinās lielās, saliktās oranži brūnā pigmenta lodītēs", peridiālais epikutis ir sfērisku līdz olveida, plānsienu, piepumpētu šūnu turfs; nav skavu savienojumu, (Miller)
Sinonīmi
Hysteromyces vulgaris Vittad., 1844
Rhizopogon rubescens var. vittadinii Tul. & C. Tul., 1851
Rhizopogon vittadinii (Tul.) Zeller, 1939
Avoti:
Foto 1 - Autors: jacilluch (CC BY-SA 2.0 Vispārīgi)
